Nepieciešams Paliatīvās aprūpes likums [papildināts 17:28]

Iepriekš vairāki paliatīvās aprūpes speciālisti, ārstniecības iestādes un nozares nevalstiskās organizācijas bija nosūtījušas vēstuli, aicinot uzsākt Paliatīvās aprūpes likuma izstrādi, kas, viņu vērtējumā, ir viens no stūrakmeņiem paliatīvās aprūpes sistēmas sakārtošanai Latvijā. Viņi norādīja, ka šāda likuma izstrāde nodrošinātu tiesisko pamatu un stabilu finansējumu šāda rakstura pakalpojumu organizatoriska un saturiskai sakārtošanai, kā arī veidotu vienotu izpratni par paliatīvo aprūpi gan veselības aprūpes, gan labklājības speciālistu, gan politikas plānotāju vidū un sabiedrībā kopumā.

Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības, kā arī bērnu klīniskās universitātes slimnīcas paliatīvās aprūpes dienesta vadītāja Anda Jansone norādīja, ka šāda likuma izstrāde nepieciešama, lai valstij un sabiedrībai kopumā būtu skaidra un vienota izpratne par to, kas ir paliatīvā aprūpe un kādā veidā to organizē, nodrošina, finansē un saņem. Tādējādi likums varētu kalpot par palīgu Veselības un Labklājības ministrijām, jo esošā normatīvo aktu bāze ir nepietiekama.

Pēc Jansones paustā, patlaban atsevišķās valstīs jau ir izveidots paliatīvās aprūpes likums, piemēram, nosakot paliatīvās aprūpes standartu vai ieviešot likumu, un arī Latvijai būtu jādomā par kopīga dokumenta izstrādi, turpmāk vienoti plānojot gan tuvāko gadu uzdevumus, gan ilgtermiņa attīstību.

Jansone sacīja, ka viens no risinājumiem būtu papildināt esošo Ārstniecības likumu un Sociālās palīdzības likumu, taču tādā gadījumā paliatīvā aprūpe dažādos dokumentos būtu ļoti sadrumstalota un būs grūti atrast kopējo informāciju.

Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka atzina, ka patlaban ir ļoti daudz dažādu noteikumu, kur ir atrunātas gan ārstu kompetences, gan valsts apmaksāto pakalpojumu sniegšanas kārtība, taču, piemēram, katrā pašvaldībā tie esot atšķirīgi. Viņa nav pārliecināta, ka tādēļ būtu jāizstrādā jauns likums, taču normatīvā bāze noteikti būtu jāpapildina.

Janka skaidroja, ka katram normatīvajam aktam ir savi plusi un mīnusi, taču likums ir ļoti grūti maināms, ja tajā nepieciešamas kādas tehniskas izmaiņas. Runājot par normatīvajiem aktiem, tas, viņasprāt, būtu labākais risinājums, taču tad būtu jāparedz deleģējumi gan Ārstniecības likumā, kur tiek atrunāts, kas ir paliatīvā aprūpe, gan arī Sociālo pakalpojumu likumā.

Līdzīgās domās ir Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš, norādot, likumos jābūt skaidro atspoguļotam par kādu pakalpojumu ir runa, līdz ar to, izstrādājot grozījumus šajos likumos, varēs runāt arī par turpmākajam darbībām.

Komisijas priekšsēdētāja Inga Bērziņa (JV) rosināja izveidot darba grupu, kas izvērtētu kāds risinājums būtu labāks – Paliatīvās aprūpes likuma vai grozījumu izstrāde. To vadīt uzdots Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidentei Līgai Kozlovskai (ZZS).

Kā atzīmēja Labklājības ministrijas pārstāvji, paliatīvā aprūpe ir visaptveroša to cilvēku aprūpe, kuru izārstēšana vairs nav iespējama. Tā aptver medicīnisko, psiholoģisko, sociālo un garīgo atbalstu.

Sēdes dalībnieki pārrunāja nepieciešamos budžeta līdzekļus un Eiropas fondu finanšu līdzekļu piesaistes iespējas, lai paliatīvo aprūpi varētu nodrošināt plašākam cilvēku lokam. Tāpat nepieciešams risināt nepietiekamo cilvēkresursu skaitu, kā arī pakalpojuma pieejamības problēmas dažādās valsts teritorijās, pauda klātesošie.

Komisijas priekšsēdētāja Inga Bērziņa (JV) rosināja izveidot darba grupu, kas izvērtētu kāds risinājums būtu labāks – Paliatīvās aprūpes likuma vai grozījumu izstrāde. To vadīt uzdots Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidentei Līgai Kozlovskai (ZZS). Komisija lūgs darbam deleģēt arī ministriju un nevalstisko organizāciju pārstāvjus.